Andris Upenieks, "Ogres Vēstis Visiem" Publicēts: 2011-04-15 15:07:00 / Pašvaldība
Ziņot redakcijai
Gan tad, kad Tīnūžu ainavas ar gaumīgi apbūvēto centru paliek aiz muguras, gan tad, kad skaisti līkumainais lielceļš ved aizvien tuvāk Daugavmalai, kur ar sendienu un mūsdienu vēstures lieciniekiem gleznaini iekārtojusies Ikšķile, allaž gluži neviļus jāiedomā par Jāni Rudzīti. Ilggadēju Tīnūžu un Ikšķiles pašvaldību vadītāju, vienkāršu un atsaucīgu vīru, kura personības šķautnēs visspilgtāk izceļas pamatīgums – ar zemi zem kājām un jēgu galvā. Tas arī jubilāra 70.gadskārtas drošākais liecinieks.
Precīzi norunātajā laikā tiekamies Ikšķiles novada domes mājā, kur uzraksts pie kabineta durvīm vēsta vienkārši, bet zīmīgi – «Domes priekšsēdētāja vietnieks». Sarunas iesākumā Jānis Rudzītis pārsteidz ar vismazāk gaidīto: «Nu redzi, jau 70. Bībelē Dieva vārds šajā sakarā runā par cilvēka mūžu. Kur laika, telpas un cilvēka nīcības nozīmē visi esam mirstīgi, kur viens cienīgs gadu gājums laika bezgalībai var kļūt grūti pamanāms... Bet tas taču nekādā gadījumā neliecina, ka neesam nekas, jo Visums un mūžība veidojas no detaļām – arī no mums. Ja ūdens pile spējīga sadrupināt akmeni, arī mēs kaut ko spējam...»
Amatam zelta pamats
Gadu rituma ciklos un pagriezienos Jānis negrib kaut ko izcelt, jo viņa uzskatā katrai lietai un notikumam sava nozīme, savs laiks un arī nepieciešamības diktēta likumsakarība: «Bērnība sakrita ar pēckara laiku. Ģimenē, kuras seši bērni (piecas māsas un es) pāragri palika bez tēva (1947.gadā), man kā vienīgajam vīriešu kārtas pārstāvim jau agrīnos gados bija jāprot visi darbi. Aršana, ecēšana, vagu dzīšana, siena pļauja un nogurdinošie darbi dārzniecībā deva smagu, bet derīgu rūdījumu visai dzīvei. Skaidrs, ka nebija viegli un neiztika bez bailēm, vai es spēšu. Bet bija jāspēj, gribi vai negribi, jo visas mutes prasīja ēst...»
Kad dzirdu vārdu «speciālists», tad pieredze allaž māca, ka šis apzīmējums ne vienmēr vieš uzticību, jo attiecīgs diploms kabatā vēl neliecina par prasmi. Domājot par Jāni Rudzīti, ar pārliecību gribas teikt – lietpratējs. Un, kad cilvēks prot lietu, nevienu neinteresē nedz viņa formālā specialitāte, nedz diploms, nedz grāds, jo ar glanci paveiktajam pilnīgi lieka jebkura daiļrunība. Jāņa pirmajam arodskolā apgūtajam amatam (namdaris galdnieks) pašmācības ceļā piepulcējas citi būvniecībā tik svarīgie – flīzētājs, mūrnieks, apmetējs, krāsotājs, krāšņu un kamīnu meistars... Uzņēmīgais jauneklis kļūst arī par dārznieku, kuram vienādi izcili padodas gan dārzeņu, gan puķu audzēšana.
Atmiņu apcerē jubilārs brīžam kļūst domīgi sapņains: «Tie bija skaisti laiki. Iedzimtā izveicība un amatnieka nags dažu labu reizi pārsteidza cerēto. Ikviens amatnieks sapratīs, ka flīzēšanas darbos pieveikt 20 – 22 kvadrātmetrus dienā nav joka lieta... Ir jau arī par ko drusku palepoties (bez lepnības), savulaik uzvarēju konkursā «Latvijas labākais flīzētājs». Iemanījos arī vissmalkākajos darbos. Dažādās celtniecības organizācijās, arī Kultūras ministrijas Restaurācijas pārvaldē, rāvos ļoti prestižos objektos – opera, filharmonija, konservatorija, Emīla Dārziņa mūzikas skola, kinoteātris «Palladium»... Patiesībā arī kamīna mūrēšana nav tikai amata, bet lielā mērā arī smalka mākslas lieta. Pilnīgi aplams tas uzskats, ka padomju laiks ar tādiem haltūras darbiem vien var lepoties, jo daudzu objektu kvalitātes prasības bija ļoti augstas. Arī personiskā firmas zīme lika savākties. Vēl nesen satieku senu draugu, kas, dūšīgi roku kratot, izsauc varen sajūsmīgi: «Kur tie gadi, veco zēn, bet tavs kamīns kā toreiz jauns...» Negribu liekuļot un teikt, ka tas nav patīkami, un liekas, ka tāds apbalvojums sirdi sasilda ne mazāk par prēmiju, kuru par labu darbu deviņdesmito gadu beigās piešķīra Ministru kabinets. Cilvēku atzinība ir visvērtīgākā, starp citu, 2004.gadā pēc lasītāju aptaujām kļuvu par vietējās avīzes gada cilvēku...»
Ne soli atpakaļ!
Jānis Rudzītis: «Tagad, kad nekas vairs par to nedraud, disidentu un varoņu diezgan. Bet laiks pirms lielās Atmodas nav nedz īsti novērtēts, nedz taisnīgi un godīgi vēsturē ierakstīts. Mūslaiku burzma un politiskā grūstīšanās vairs lāgā neatceras ne «Helsinki 86», ne Gunāru Astru, ne Mavriku Vulfsonu, ne to, ka Mavriks kā īstenākais latvietis (pēc tautības ebrejs) burtiski satricināja sabiedrisko domu, publiski nosaucot okupācijas faktu īstajā vārdā un ieejot vēsturē ar apņēmīgo uzsaukumu mītiņā pie kongresu pils 1988.gada 14. jūnijā – «Ne soli atpakaļ!», kas kļuva arī par manu turpmāko gaitu būtisku lēmēju.
Biju visur klāt – gan pie Brīvības pieminekļa, gan lielajā tautas manifestācijā Mežaparkā, gan represēto piemiņas dienās, gan dziesmotajā Daugavmalā... 1989.gadā pāris mēnešu paciemojos pie radiem ASV, tur latviešu valodā izlasīju Solžeņicina «Gulaga arhipelāgu». Kārli Ulmani biju studējis jau agrāk, bet droši vien arī tad, ja nebūtu lasījis neko, aizietu pa to pašu ceļu, kur – Latvijas Tautas fronte, Augstākās padomes vēlēšanas, 4.maijs, Barikādes, augusta pučs, brīvība... Atjaunotās neatkarības pirmajās dienās iestājos Zemessardzē un arī citos notikumos nestāvēju malā, jo vienmēr urdījis jautājums – kas cits, ja ne es?
Tūliņ pēc brīvības atgūšanas 1991.gadā kļuvu par Tīnūžu pašvaldības vadītāju. Pateicoties domubiedru atbalstam, jau 1997.gadā īstenojām Tīnūžu un Ikšķiles apvienošanos vienā pašvaldībā. No tā laika līdz 2009.gada 1.jūlijam tiku atkārtoti ievēlēts par apvienotās pašvaldības vadītāju... Skaidrs, ka bez vēlētāju uzticības tas nevarēja notikt. Pāris gadus nācās veikt arī toreizējā Ogres rajona padomes priekšsēdētāja pienākumus. Jo vairāk te stāstu, jo vairāk izklausās pēc lielīšanās... Varbūt parunājam par kaut ko citu?!»
Dzīvie liecinieki
Bet nekur citur aiziet nav iespējams. Jo citādi sanāk noklusēt galveno – padarīto, kas runā pats par sevi bez apvārdošanas. Jubilāram arī šajā lietā īpaši vārdi nav jāmeklē: «Sīkumus neskaitīsim! No sirds izloloti un īstenoti apjomīgi projekti: Tīnūžos tikpat kā no jauna uzcelta pamatskola ar samērā plašu un daudzfunkcionālu sporta zāli. Ierīkotas laikmetam atbilstošas attīrīšanas iekārtas. Rocības ziņā grūtos laikos noasfaltēta ciemata galvenā iela, līdzīgu ielas rekonstrukciju iespējām arī Ikšķilē... Ikšķilē uzcelts vidusskolas jaunais korpuss ar modernu sporta zāli, izbūvēta gaumīga svētku un sarīkojumu zāle. Arī bērnudārzs (pirmsskolas izglītības iestāde) atjaunots un pārbūvēts, neskatoties uz visām grūtībām... (bērni un izglītība vienmēr bijusi galvenā pašvaldības prioritāte). Neatsverama nozīme ūdens un kanalizācijas saimniecības sakārtošanai, kurā, izmantojot Kohēzijas fonda atbalstu, realizēts 6,5 miljonus vērts projekts. Tā sakot, ir uz ko atskatīties. Bet tā ir tikai viena lieta, ne mazāk svarīgi, lai viss uzceltais būtu piepildīts ar radošu saturu un darbotos nevainojami.
Kas notur līniju?
Ieminos par raizēm, kādas varētu rasties, kad pēc 18 vadīšanas gadiem atkal jāiejūtas padotā lomā. Šajā sakarā Jāņa Rudzīša vārdos saklausu veselu labas pārvaldības filozofiju: «Nav nekādu raižu. Neeksistē. Man vadītāju saprast visvieglāk, jo šo maizi esmu gadiem baudījis. Un labi zinu, ka pakļauties ir vieglāk. Jo smagākais krusts tomēr paliek uz priekšnieka pleciem. Vadītājā visaugstāk vērtēju atklātu un godīgu valodu. Skaidru un saprotamu lietu kārtību, kad nevienam nav jāzīlē, ko tas priekšnieks īsti grib.
Svarīgi ir uzticēties cilvēkam un neskatīties uz lietpratēja pirkstiem: kuram gan tas patīkami. Pēc dabas esmu demokrāts, bet ar piebildi, ka, pirmkārt, demokrātija nav visatļautība, otrkārt, vadītājam jābūt tam garantam, lai demokrātiski izspriestais lēmums tiktu pildīts, nevis nomuļļāts. Treškārt, jāuzticas, jo neatzīstu pārmēru kontrolēšanu, citādi jābūt kādam, kas arī mani uzmana, un tad vēl vienam, kas uzmana uzmanītāju... Varam te pasmieties, taču ārkārtīgi svarīgi pazīt cilvēkus, turklāt vienmēr jābūt gatavībā uzņemties atbildību par kopējām kļūdām un neveiksmēm, jo rēķini, kā gribi, tā arī tava vaina – kaut ko esi palaidis garām. Jā, un nedrīksti aizmirst, ka jebkurš darbošanās mērķis ved pie cilvēka un šī mērķa lolotājs arī cilvēks. Zināma taisnība slavenajam klasiķim, – kadri izšķir visu...»
Sirds un dvēseles harmonijai
Par dvēseliskām lietām Jānis runā ļoti nopietni, bet vietumis arī ar smaidu: «Kā katram, arī man jācenšas sevi uzturēt labā formā un nenolaisties, jo neatbildu tikai par sevi, bet arī par ģimeni. Esmu diezgan bagāts – ir divi dēli (Viesturs un Andris) un trīs mazbērni (Marta, Artūrs un Normunds). Kā skroderim lāga bikšu nav kājās, tā man (visu amatu pratējam) mājas būvniecības finišs laikam būs jāuztic dēlam. Bet ko tur, arī Rīga (Ikšķile) nav gatava...
Nevaru bez sporta, jaunībā ieguvu pirmo sporta klasi svarcelšanā un klasiskajā cīņā. Tagad ar mazdēlu Artūru regulāri uzspēlējam tenisu Tīnūžu sporta zālē, reizi nedēļā savu distanci nopeldu baseinā. Joprojām aizraujos ar motociklu – manu draugu kopš jaunības dienām. Šad tad satiekos ar vienu otru Vēja brāli, bet viņu sarīkojumos nepiedalos, jo gribu būt brīvs. Joprojām ļaujos savam iemīļotajam dejas priekam, allaž turu par pienākumu izgriezt visas savas balles dāmas, kuru dažu labu reizi ir ļoti daudz, bet kamēr duka turas... Droši vien lieki runāt par veselu garu veselā miesā, bet garīguma kopšana manā uzskatā ir sevišķā un nozīmīgā vērtē.
Kopš pagājušās vasaras esmu ievēlēts par vietējās luterāņu baznīcas draudzes priekšnieku. Tur lieti noder gan manas būvnieka zināšanas, gan arī (ko tur izlikties) labi trenētais saimnieciskais un organizatoriskais ķēriens, jo Dievnama formas un satura pilnveides nolūkā draudzes rocība jāapgroza ar apdomu un prātīgi. Draudzē ir ap 380 tās locekļu, aktīvāko baznīcēnu vairāk par 120. Dieva bērnu kodolu veido patīkami, draudzīgi, zinoši, gudri un arī talantīgi ļaudis. Ļoti paveicies ar mācītāju – Dzintaru Laugali, kura vadītais Dieva vārds pastāvīgi uztur mieru, dvēseles harmoniju un to gara līdzsvaru, kas palīdz dziedēt nomāktu sirdi, pilnīgāk izprast sevi, citus, pasaulīti un dzīves jēgu arī...»
Mājupceļā atkal neliek mieru likumsakarīgais – ikkatrā novadā, pagastā jūtamais dižgaru vēstījums. Ikšķilei un Tīnūžiem lielā mērā tas ir Jāņa Rudzīša devums – saimnieciskais, sabiedriskais, izglītības un kultūras un cilvēciskais arī... Kas jubilāra 70.gadskārtu izpušķo godam. Visdziļdomīgākais sveiciens varbūt paša Jāņa Rudzīša iemīļotajā sentencē: «Dzīve ir nevis tās dienas, kas pagājušas, bet gan tās, kas palikušas atmiņā...»
Andra Upenieka foto: Darbā Jānis Rudzītis pati nopietnība.
|